Vai esat kādreiz aizdomājušies, kāpēc vairākumu no lieliem un sarežģītiem projektiem nevar saukt par veiksmīgiem? Ka tiem tika iztērēts tieši tik, cik sākotnēji ieplānots, lietotāji saņēma tieši to, kas tika solīts, un tad, kad tas tika atrunāts? Kāpēc daudzas organizācijas uzvedas ka Krilova fabulā minētie gulbis, līdaka un vēzis, kuri stiepj kamanas katrs uz savu pusi, nespēdami izkustēties no vietas? Īpaši slavens ar to ir valsts sektors. Protams, ne tāpēc, ka tur strādājošo darbinieku pieeja ir mazāk profesionāla, bet tāpēc, ka tieši valsts realizējamos projektos un organizācijās ir vairāk sarežģītības* (noz. angļ. complexity). Protams, tam var būt dažādi iemesli – birokrātija, politika, likumdošana, finansējums, projektu, programmu, organizāciju vadības prasmes, bet ir vēl viens iemesls, iespējams daudziem nedzirdēts – sistēmu inženierijas, kā zināšanas nozares, trūkums.

Sistēmu inženierija ir starpdisciplināra nozare, kas sākotnēji tika izveidota lai cīnītos ar sarežģītību* inženiertehniskajās sistēmās. Tā sāka izkristalizēties divdesmitā gadsimta septiņdesmitajos gados, un 1990. gadā šis process rezultējās ar NCOSE izveidi (National council of systems engineering). 1994.gadā izveidota INCOSE (International council of systems engineering) bezpeļņas dalības organizācija.

Šodien sistēmu inženieriju iedala trīs sadaļās:

1. Produktu sistēmu inženierija (Product systems engineering), kas fokusējas uz fizisku sistēmu projektēšanu un izstrādi;

2. Organizāciju sistēmu inženierija (Enterprise systems engineering), kas strādā ar organizācijām ka socio-tehniskām sistēmām;

3. Servisa sistēmu inženierija (Service systems engineering), kas strādā ar citu sistēmu apkalpojošām sistēmām.

Ko tad var piedāvāt sistēmu inženierija, kāda ir “sistēmu inženiera” funkcija, un kā tas var ietekmēt projekta veiksmīgu realizāciju vai uzlabot esošo sistēmu vai organizāciju?

Sistēmu inženiera pamata, bet ne vienīgā, funkcija ir sekot līdzi tam, lai realizējamā sistēma, kā vienums, būtu veiksmīga. Tas iekļauj sevī iesaistīto pušu prasību identificēšanu agrīnajā projektu un sistēmu dzīvescikla fāzē, un novēro, lai šīs prasības tiktu realizētas projekta gaitā. Konfigurācijas vadība – sekošana tam, lai realizējamās sistēmas elementi būtu savstarpēji savienojami un kalpotu kopējam mērķim. Modeļu un aprakstu izstrāde, lai atvieglotu komunikāciju starp dažādu nozaru speciālistiem un pieejām. Sistēmu inženieris ir kā starpdisciplinārais diriģents, kas vada orķestri no dažādu nozaru profesionāļiem, ar mērķi saglabāt sistēmas holistiskumu un kontrolēt sarežģītību.

Protams, būtu absurdi teikt, ka sistēmas inženieris kā funkcija ir nepieciešams katrā realizējamā projektā, jo tikai reti kuru projektu var nosaukt par sarežģītu (complex), kas ir pamata iemesls tādas funkcijas radīšanai. No otras puses, sistēmiska domāšana un redzējums, kas ir sistēmu inženierijas pamata prakse un atšķirība, ir absolūti nepieciešami citiem saistītu nozaru speciālistiem, projektu un programmu vadītājiem, sistēmu analītiķiem un vecākiem disciplīnu inženieriem. Spēja paskatīties uz problēmu no vairākiem skatu punktiem un vairākos mērogos vienlaicīgi, saprast kā sistēmas elementi mijiedarbojas un ietekmē viens otru un sistēmu kopumā, spēja saskatīt vienu sistēmu iekš otras ir prasme, kuru ļoti ilgi uzskatīja par iedzimtu. Tā bija kvalitāte, kas atšķīra vienkāršu inženieri no galvenā inženiera. Šodien ar sistēmas inženierijas palīdzību mēs zinām, ka šo redzējumu un domāšanu var uztrenēt arī tie, kam tā sākotnēji nepiemīt, tāpat kā IT speciālisti uztrenē algoritmisku (algoritmic thinking) vai analītiski algoritmisku (computational thinking) domāšanu.

Visdrīzāk sistēmas inženieriem kā profesijai vēl kādu laiku nebūs pielietojuma Latvijā, nepieciešamības apzināšanās trūkuma dēļ. Jo ir ārkārtīgi grūti pārliecināt kādu, ka viņam ir nepieciešama disciplīna, par kuru viņš nemaz nezin. Atliek cerēt, ka ar katru dienu arvien pieaugošā projektu, sistēmu un organizāciju sarežģītība (complexity) agri vai vēlu novedīs industriju speciālistus līdz domai, ka viņiem ir nepieciešama starpdisciplināra zināšanu platforma un terminoloģija, un ka sistēmu inženierija var to piedāvāt.

Es, kā ”projektu vadības” disciplīnas pārstāvis, šādu vajadzību izjūtu jau šodien. Bet ko darāt jūs, lai apkarotu sarežģītību projektos un procesos?

*Sarežģītība – Complexity (angļ). Latviešu valodā ir grūti atrast terminu, lai aprakstītu starpību starp angļu vārdiem ‘complicated’ un ‘complex’, jo vārdus ‘komplicēts’ un ‘sarežģīts’ bieži lieto kā sinonīmus.

Complicated problems or systems are ‘large’ but still solvable or deterministic. Complex problems or systems have emergent properties and behaviour (such as self-organisation) that makes them non-deterministic / non-solvable, regardless the amount of computing power available.